Avēnijas aijā

[1. pants]
Solis tukšumā, asfalta kurpes skan liegi
Vakar šķita neizvilks dzīvību viņš aiz pēdējā diega
Saule vairs nesilda. Mākoņi liekas vairāk silti
Kā dūnu segas parkā, mucas krāsniņa zem tilta
Kabatas nav tukšas – tajās ģimenes bilde
Materiāli nepiepilda, bet ir tīra un šķīst kā milti
Nav svarīgi kā, viss tur redzamais ir pazudis
Un tagad melnā nāve – nakts – viņu pārklāj kā mazuts
Šai naktij viņš sevi atļaus paņemt, tāpēc smaida
Jo šī nakts viņu mazāk par nākamo rītu baida
Jāizvēlas vieta un jāatrod savs mūža kaps
Šis stūris ar dzeramo strūklaku šķiet gana labs
Bruģis ir tik auksts, bet šobrīd viņš nav izvēlīgs
Palikušas nepārrautas pēdējās pāris stīgas
Pietrūkst Rīgas, kas bildē spēlē otrā plāna lomu
Mazās vecpilsētas, kas mēdza iekustināt domas

[2. pants]
Ja būtu nauda, mirtu tur, bet tās jau sen nav bijis
Aizmirsies kā lats izskatās vismaz no gadu mijas
Apmākusies diena mākoņus paņēma līdz
Bet skats uz mēnesnīcu tāpat šķita miglā tīts
Ūdens burbuļošana saplūda ar vēja šņākoņu
Acis veras ciet un mēnesi klāj miglas mākoņi
Viņš dzird smieklus otrpus strūklakai sēž pārītis
Kamēr viņā dzīvība sarūk tik maza kā bizbizmārīte
Trausla un vārīga. Laiks ir apstājies un žņaudz
Bez laika viņš būtu laimīgs, bet tā ir pārāk daudz
Vairs netrūkst naudas, saule aust un viņš izelpo
Pēdējo reizi mūžībā, kļūstot par neko
Ierauga sevi un policistu, kas modina viņu, bet velti
Un noklusis skumji nolemj rāciju pie lūpām celt
Smaidu pamana un pretī pasmaida uz nosalušo
Tajā brīdī sniegs sāk aizpildīt krustojumu tukšo

Kur likteņi un dzīvesstāsti mijās, dažu pavedienu gali beidzas tukšās avēnijās
Kur zemu zaru lapas bruģi paijā, daudzi bruģakmeņi pilsētu naktī uz miegu aijā
Kur likteņi un dzīvesstāsti mijās, dažu pavedienu gali beidzas tukšās avēnijās
Kur zemu zaru lapas bruģi paijā, daudzi bruģakmeņi pilsētu naktī uz miegu aijā