Tā tas mās’
Mārtiņš Freimanis
Mās', mēness nav tikai miers
Viens tas tik apaļš un liels
Ne jau nozaudēts miegs
Ne jau tāpēc, ka lieks
Tas tik viens, tik liels
Tam ir bail tikai būt
Tam ir bail tikai degt
Nepamet kad nakts
Mās', saulei miera vairs nav
Mās', dienām skaita vairs nav
Un ne jau dēļ baltiem mākoņu salmiem
Tā dziest, tā deg un karsta kā Floridā nozagta diena
Tā skrien virs mums
Mās', zvaigznes nekrīt tāpat
Tās, tās grib mirt savādāk
Un kam lai vēl pastāstu
To kā man žēl tās, mās', cik žēl
Kā gribētos ķert tās plaukstās un mest
Tāpat vien lai skrien