Un varbūt mēs
Mārtiņš Freimanis
Iešauj man tieši krūtīs
Vārdus, kas nepazudīs
Ka esi tu, ka esmu es
Un varbūt mēs
Nospersim laiku laikam
Atstāsim to vēl gaidām
Dienu, kad tu apstāsies
Es padošos
Un kāpēc ir tā
K laime tā sāp
Nu varbūt, ka tai
Tomēr samaksāts par daudz
Kā paēdis suns
Tā skatās uz jums
Un tai nevajag vairs
It nekā no mums
Baidies par to, kas iegūts
Domā par to, kā pietrūkst
Un atkal viss tik apnicis
Nu kam tas viss
Pazust starp rožu ziediem
No skata tik ļoti jaukiem
Un sadurties, un aplauzties
Kā apstāties?