Renesanse

[Pants]
Slāju pār tavu viedokli, metu uz zemes blantus
Manam skeletam un manai miesai tas nav relevants
Tikko debitants, lai sākas renesanse
Pāris skaņām netīrām uz pleciem nesu eleganci
Kvēpu pilna plauša, balss, kura smērē lampas, huh
Renovēju telpu, nu tā smērē lustras
Lūgties, kaut man nesanāk, ir lieki, pietiks tērēt krustus
Beņķa sildītāji dod padomus, mācies sēdēt klusu
Pabijis tukšumā, tagad pagrīdes buržuā
Uzvara viena pēc otras, joprojām kopā turu šo ādu
Par triumfa arku kļūst ikkatra vārtrūme
Ja to izlemju pagodināt ar savu klātbūtni
Pabijis tukšumā, kur dzirdēju kā laiks tikšķ
Man bija 6'5 sapņi, kad vēl biju 5'6
Tagad pisu taisni un tik daru, ko tas laiks liks
Katram savs, bet tas spēlēs jokus, ja to aiztiks
Nemainu draugus, mainu bilanci un mainu vietas
Un, ja tas nesanāk, tad nemeklēju vaininiekus
Neskaitu dienas, kalendāram saku: "aizveries!"
Pie plāna turos, man iziet ārpus tā manas raizes liedz
Man vajag, lai pretī gaisma stiepjas, makā maize liekas
Blakus skaistu miesu, kas piedalās nevis maisa bliezt
Rokas pēc maisa tiecas, kājas pēc tā maisa ies
Starp mums nav starpības, jo man tā drīzāk kā plaisa liekas
Kāpju tik svaigs uz ielas, papīrs prātā, klaips uz pieres
Nestāvi ceļā, kad sviežu bumbas, tas būs straiks uz vietas
Tā ka tu vaibstus viebsi, paliks tikai traips uz sienas
Tu lec uz bīta šķībi, es lecu, tas šķiet kā zvaigžņu lietus
Nevajag spriest, ja nezini, nebūs taisna tiesa
Es ceļu lielo lomu, lai makšķeru kāti aiz laivas liecas
Plaukstas locītavas spīd un laistās, klausos laika smieklus
Kā var nepriecāties, ja tam sniedzu tikai skaistas lietas